Sen nebija lasīts tik labs krievu autora romāns. Lasot, pieķēru sevi pie domas, ka man ir pietrūkusi krievu literatūra. Tai tomēr ir cits stāsta un sajūtu dziļums.

"Aviatorā" galvenais varonis, Inokentijs Petrovičs Platonovs, ir cilvēks, kas ir pazaudējis laiku. Viņa dzīve sākās 20.gs. pašā sākumā, bet grāmatas tagadnes notikumi norisinās tā paša gadsimta pašās beigās. Un nē, Inokentijam nav ap 100 gadu... vispār ir, bet bioloģiskais vecums viņam ir ap 30. Sākumā viņš neatceras neko, bet pakāpeniski sāk atgriezties atmiņas par dažādiem dzīves mirkļiem, pārsvarā ikdienišķām lietām. Tās Inokentijs pieraksta kopā ar savu jaunās tagadnes ikdienu tādā kā dienasgrāmatas formātā (viņa ārsta Geigera ideja), ko tad arī mēs lasām romāna veidā. Kad Inokentija veselība uzlabojas, viņam ir ļauts sākt integrēties jaunajā laikā ārpus slimnīcas telpām. Šī saskarsme ar jauno, kamēr vēl joprojām tiek mēģināts atcerēties veco un ievietot sevi kaut kur laikā un telpā, ir šī stāsta skaistums.

Negaidiet vieglu lasāmvielu, bet esiet gatavi labi uzrakstītam un interesantam stāstam. Kad likās, ka grāmatas iznākums jau tik un tā ir skaidrs, izpildījums tomēr iemanījās pārsteigt nesagatavotu. Šī nebūs tā grāmata, kas ātri aizmirsīsies.